Es strādāju kādā organizācijās, kur iepazinos ar saimnieciskas daļas vadītāju vārdā Andrejs. Pieaudzis vīrietis, tā ap 50 gadiem, precējies, trīs bērni. Mierīga, sakārtota dzīve.
Un kādā jaukā rītā saskrējāmies ar viņu pīpētavā, viņš izskatījies dikti drūms, pīpēja vienu cigareti aiz otras. Prasīju, kur tad šis bija pazudis? Pāris mēnešus nebija redzēts, un kāpēc tik drūms? Nu tad viņš arī pastāstīja, atstāstīšu no pirmās personas.
Piektdienas vakarā pārrados mājās, nopirku pudeli un aizgāju pie paziņa Ļohas. Apsēdāmies, izdzērām pirmo, devāmies pēc otras, pa ceļam uz veikalu satikām vecāko dēlu (19 gadi), Ļeha zem grādiem, bet kaut kā dīvaini uz dēlu skatās, tad uz manis, tad atkal uz dēlu. Nu aprunājos ar dēlu, un gāju ar Ļohu tālāk uz veikalu.
Lasi arī: Šis bērns kliedza diennakti no sāpēm. Iemesls kļuva skaidrs, kad ātrās palīdzības ārsti atvēra ledusskapi
Veikalā Ļoha uzdeva dīvainu jautājumu, teica, ka nav jau tā, protams, viņa darīšana, bet vai man pašam nešķiet savādi, ka mans vecākais dēls ir rudiem matiem un gaišām acīm – it nemaz nav man līdzīgs. Vidējā meita (15 gadi) ir tumšiem matiem, tumšām acīm, līdzīga man, praktiski viena seja. Un jaunākais dēls (10 gadi) arī ir rudiem matiem un gaišām acīm. Un kaut kā dikti jau viņi ir līdzīgi kādam rudmatainam vecim no kaimiņmājas.
Tad jau es protams tā stingri palūdzu viņam pievērt muti ar tādiem testiem. Nopirkām mēs vēl puslitru un devāmies mājās.
Nu un tad jau naktī devos mājās, un tad nu iezagās man doma, ka tik tiešām, tā arī ir. Visu nakti negulēju. No rīta devos aprunāties ar sievu. Viņa vien pasmējās un pateica, ka man mazāk dzert vajagot, un nav ko ar tādiem drauģeļiem kā Ļoha pīties, ka viņš tikai cenšas mūsu ģimenes idilli izjaukt.
Tā pagāja pāris dienas, šī doma aizvien vairāk un vairāk mani uztrauca, atradu es to rudmataino veci, vienkārši aprunājos ar viņu par neitrālām tēmām, bet kamēr runāju, pieķēru sevi pie domas, ka vecākais dēls ir šī vīrieša kopija.
Atkal devos pie sievas, tā visu noliedz, teica, ka zināt neko nezina un vispār, lai nerunājot muļķības. Devu šai mājienu par DNS testu, tad gan viņa pēkšņi mainījās, sāka kliegt, braukt augumā, teica, ka aizies, šķirsies un visu mantu atņems. Un tad nu gan man bilde sāka apskaidroties, atcerējos gan viņas komandējumus, gan vēlas vakara pasēdēšanas pie draudzenēm. Velns, mēs nodzīvojām kopā 23 gadus, un man pat tādas domas par iespējamo krāpšanu ne reizi nav ienācis prātā!
Nākamajā dienā man sāka zvanīt viņas draudzenes ar jautājumu, kāpēc gan es ko tādu daru? Priekš kam vajadzīgi DNS testi? Vai tad es savai sievai neuzticos? Un jāsaka, tas vēl vairāk stiprināja manus nodomus veikt DNS testu, aizbraucu un pasūtīju analīzes, apmaksāju, un man nozīmēja biomateriālu nodošanas dienu.
Mājās sieva no sākuma pretojās, kliedza: ej un taisi savu testu, un es pēc tam tevi pametīšu, ja reiz tu netici, ka tie ir tavi bērni!
Te nu es viņai pabāzu zem deguna papīrīti, ka tests jau ir apmaksāts, un arī laiks jau ir nozīmēts. Kas gan tai brīdī bija sācies! Sīkumos nemaz neieslīgšu, bet tās bija gatavās beigas, ar draudiem, trauku plēšanu, šantāžu, asarām, lūgšanām, lai netaisu testu, un beigās viņa vienkārši savāca mantas un aizgāja.
Lasi arī: Ja vīrietis dara šīs lietas, tad viņš paliks ar tevi vienmēr un tev nevajag uztraukties, ka viņš tevi pametīs
Es nodzēru praktiski nedēļu no vietas, kad pienāca laiks testa veikšanai, paņēmu bērnus un braucu, taču, izejot ārā, tur mani jau gaidīja policija! Izvirzīja man apsūdzību, ka cenšos nolaupīt bērnus! Paskaidroju viņiem situāciju, uzrādīju dokumentus, viņi nedaudz pabrīnījās par šādu situāciju, bet paņēma no mums paskaidrojumus un palaida.
Līdz klīnikai tikām bez piedzīvojumiem, tikai sieviņa kopā ar savām draudzenēm zvanīja un draudēja gan man, gan bērniem. Vecākā dēla attieksme bija pilnīgi mierīga, tāpat arī vidējai meitai, bet jaunākais nemitīgi pinkšķēja un baidījās, jo māte bija sabaidījusi viņu ar slimnīcu.
Nodevām analīzes un sāku gaidīt rezultātus, pat neatceros, kā šis laiks bija pagājis, atceros tikai, ka ļoti daudz dzēru, bija sāpīgi un aizvainojoši, nezināju, ko iesākt, pat pakārties gribēju.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk